Mūsu pēdējā dienā Amsterdamā pūta ledains vējš, un mēs nesteidzīgi, lai arī drebinoties, čāpojām uz centrālo staciju. Bija žēl šķirties no tik omulīgas velopilsētas, bet priekšā gaidīja ceļojums ar prāmi (arī savā ziņā piedzīvojums).
Un tam mūs bija jāaizved milzīgajā finanšu pasaules centrā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes galvaspilsētā, Šerloka Holmsa un Bigbena, stīvo lēdiju un uzlaizīto japiju dzimtenē – Londonā.
Bet pagaidām mēs vēl ejam pa Amsterdamu
Ēkas stūris nav 90 grādos, bet nošķelts – tā smukāk
Lielisks traktors, ilgi pētīju šo bildi
Pieviltajiem vīriem pārdod ragus, lai atbilstu tēlam
Amsterdamietes izskatās mīlīgi retro jau pašas par sevi, pat bez sēpijas
Tilti, tilti
Foršs paceļamais tilts
Tilts tuvplānā
Panku glamūrstails
Atkal grafiti
Atkal Dam laukums
Uzreiz var redzēt, ka stacija ir veca un godājama
Kāpēc? Tāpēc, ka tai ir debarkaders(nojume augšā virs sliedēm)
Vārti grezni izrotāti
Vilciens, ar kuru mēs brauksim, ir divstāvīgs
Pēdējais skats uz Amsterdamu
Biļetes mēs nopirkām automātā, Diemžēl pieļaujot mazu kļūdu. Lieta tāda, ka jāpērk uzreiz līdz galamērķim, pat ja ar pārsēšanos. Tas jādara tāpēc, ka mūsu biļeti mums kompensē ostas kasē, uzkāpjot uz prāmja. Tas viss tāpēc, ka kompleksā biļete vilcieniem un prāmim, kas pirkta internetā, tā ir iekārtota. Bet mēs nopirkām divas biļetes, vienu līdz Roterdamai, un jau tur – līdz Hukai van Holandei.
Naudu mums atdeva tikai par pēdējo ceļa posmu, bet tas ir neliels un lēts. Es par šo visu lasīju noderīgajā mājaslapā https://seat61.com/, bet biju aizmirsis, jo braucienā arī tāpat netrūka sarežģījumu.
Lūk, šāds smuks dzeltenīgs vilcieniņš
Vilcienā sanāca mazs kāzuss – apsēdāmies mēs otrajā stāvā, turklāt aizgājām uz otru vagona daļu, tur sēdekļi platāki. Kā izrādījās, tā ir pirmā klase, bet biļetes mums bija uz otro. Stingrs pavecs kontrolieris noskatījās nosodoši, bet bārties nesāka, vienkārši pateica, ka mums jāpārsēžas uz otro klasi, ko mēs arī izdarījām.
Roterdama
Roterdamas stacija man patīk
Roterdamas stacijas infobūdiņā es uzreiz noskaidroju, kā aizbraukt līdz Hukas van Holandes ostai, un kurā stacijā kāpt ārā, bet līdz vakaram visu biju aizmirsis, un kārtējās biļetes pirkšana izvērtās ilgās pārdomās, jo pirkām tieši uz perona automātā, bet infobūdiņa bija ciet.
Roterdamā debesskrāpji
Pabraukājām mazliet ar Tramvaju, apskatījām apkārtni
Pastaigājāmies pa centrālo iepirkšanās ielu
Mīlīga detaļa pa kreisi priekšplānā. Eiropa!
Vāģi stilīgi
Mājas ir visādas
Pulkstenis lielāks nekā mūsējais, un krāsa piestāv ēkai
Futūristiski izliekumi
Cenas, taisnība, nav priekš mums
Stacijā gadījās vēl viens atgadījums. Biļešu automāti pieņem debetkartes, monētas un visu ko citu. Bet ar manu kredītkarti “Visa Classic” tie ielaisties atteicās. Parasti ir vismaz viens, kas to rij, Amsterdamā tāds bija pat ne viens vien. Bet Roterdamā, nez kāpēc, no kāda desmita automātu neviens kredītkarti ēst negribēja. Gandrīz kā Japāna, tur, saka, Eiropas kartes nepieņem gandrīz nekur, izņemot pastu un Citibank.
Beigu beigās biļeti mēs, man šķiet, nopirkām kasē ar banknošu palīdzību, tik tikko naudas pietika
Lūk arī galastacija, tālāk jau kāpšana uz prāmja
Mūsu staciju sauc Haven, tur ir pilsēta un osta. Bet galastacija – Strand, tā ir vienkārši pludmale. Būtu gan smiekli, ja mēs izlīstu naktī pludmalē un skrietu kilometriem uz prāmi. Par laimi, uz perona Roterdamā mums trāpījās jauns puisis un visu pastāstīja. Pasaule nav bez labiem cilvēkiem – tas pirmkārt, vienmēr visiem viss ir jājautā un jāpārjautā, pat ja bail un kautrējaties – tas otrkārt.